deja

viņa dejo
ritmā bezritmīgā mierā lēnā haosā trakojošā smeldzīgā apdvēseļotā kaislē
bez saprāta un prāta domas ar kādu nedzirdētu sajūtu jutoņu
viņas svārku vīles
griežas un kūļājās pie potītēm

nerimtīga kustība un riņķi
ritmā
ritmā
ritmā

ak, šīs svārku vīles!

pirksti
lokās sakarsušā caurspīdīgā gaisā, kutina skaņas, kas vijas ap plaukstām elkoņiem pleciem, vijas ap kaklu krūtīm un lāpstiņām, vijas ap gurniem ceļiem un pēdām

tikai mati
skarās ar līgano jutoņu bez ritma bez laika bez telpas un ik laiku iemirdzas
it kā vājā un nedaudz atpazīstamā veidolā mānīgā mirklīgā mūžīgā

bet satraukums kutina pēdas. seja turpina būt saspringta aizklāta ar kādu pierē rievotu masku.
un viņa turpina trīcēt līdzi katrai vibrācijai, katrai mazākai frekvencei
tik spēcīgi tik precīzi maksimālā amplitūdā. vienīgi pēc viņas var noteikt telpas un laika aprises. vienīgi pēc viņas var noteikt nemieru. mieru. nemierīgu mieru.
ritmā
ritmā
ritmā

bet tu
paklusē
un apsēdies viņai pie kājām, ļauj lai viņa šūpojas virs tevis, tavas pieres, ļauj viņai locīties un stāstīt locīties un raudāt locīties un smieties tikai virs tavas pieres liekas droši būt tikai virs tavas pieres ir ritms, kurā viņa vēlas būt.
9.12.2005.