taverna

Mēs palikām pārlaist nakti
Lētā iebrauktuvē pie vecām klintīm
Tu teici,
Ka spēlēsi man visu nakti.
Teici, ka esmu sarkana magone starp narcisēm pelēkām,
/Tie laikam bija kaut kur nozagti vārdi./
Man makā bija svešs zelts no valdnieka krājumiem,
Tev bija tikai lauta un pussalūzusi lira.
Tu spēlēji. Es dejoju.
visu laiku galvā skan tā melodija,
Melodija, kas skan šādi:
“spēlē, spēlē man visu nakti!”
tad nāca rīts.
Mēs šķiramies.
saki, ka atminēsies mani
Līdz mūžgalam savam
Es pasmaidu
Man maks vēl smagāks,
Pilns taviem vara grašiem.
Tu biji brašs, ka mani pacieti, paldies.
Tagad aizejam.
Samaksājam viesnīcniekam, ardievu.
Tapsi atalgots citā dimensijā.
Itin nekā nav man svēta, tikai tīk dejot,
kolekcionēt naudu, skaitīt svešas asaras,
kas līst
par mani.
Neesmu briesmīga, ļauna,
Vēl jauna,
Sasodīti ilgi meklēju tevi pa pasaules ceļiem,
Ka sāku nonākt uz
Neceļiem.
Bet paspēlē vēl kādreiz man
To veco, brīnumaino melodiju,
dziesmu par mums.
Tas uzburs sendienu noskaņu un modinās
Pusbeigtas liesmas.