un tad viņa sacīja:

“Pa pasaules nešķīstiem dubļiem izvazāta,
Tērpta grēku nožēlnieces tērpā,
Nātrēs guldīta,
Es atkal pie tevis pa pusnaktīm
Nāku.
Lūdzu, neredzi manus grēkus, dzēs izmisumu,
Kļūdas.
Ļauj man vēlreiz, ļauj man sevi.
Esmu tev viena, mēģinam vēlreiz.
Ļauj man tev mācīt, varu būt laba, varu būt daiļa
Citāda, savādāka.
Debesu velte un neprāta ekstāze.”
Trīs minūtes pirms galaiznākuma,
Trīs īsus brīžus pirms beigām
Tā viņa tur trīc
Un lūdzas
Ar varu man visu par labu vērst.
Nevaru.
Viņa karājas mata galā, trīc debesu sūtņa spārngalos.
Drīz kritīs,
Līdz ar janvāra lietu kapā.
“Lūdzu, lūdzu, mēģinam no jauna,
būšu tava,
citāda kļūšu.
Lūdzu, neatstāj!
Neaizej!
Es-tava dzīvība
Lūdzos.
Gandrīz uz ceļiem.”
Bet es nedzirdu, es jau lidoju.