prelūdija epilogam

Glāb un pasargā mani-
Apglabā
Noraudi pāris paviršu asaru un aizej
Bet es vēl ilgi klejošu
Tavās un viņu atmiņās,
Privātos buduāros un iekšRīgas bulvāros
Klusi, nedzirdami smiešos,
Lasīšu kastaņus spelgoņa janvārī,
Skaitīšu kantātes Rainim
Pie akadēmijas,
Kur ietikt man nebija lemts.
Ņemšu katru tramvaju un braukšu bez biļetes,
Lai arī citi to neredzēs.
Un lai jau.
Es sekošu tev.
Skaitīšu tavus soļus
Un krāšu elpas nopūtas tukšajā makā
Kā nekā-
Es nebūšu,
Tu būsi.
Pasaki kādu vakaru tā skaļi-
Kā jūties, kā ir-
Turēties tajā pasaulē, kurā manis vairs nav?
Rīti nāks aizvien secīgi viens pēc otra,
Papīra veikals vērs durvis,
Tu kurināsi kamīnu, līmēsi planšetes,
Bet manis šeit nebūs.
Vai tu raudāsi?
Noliec galvu un pasaki atklāti-
Kā būs?
Saule spīdēs, no debesīm kritīs sniegs,
Atkal kāds pasniegs mandarīnus,
Skaitīs korāļus.
Svinēs kādus senus svētkus.
Manu soļu nebūs.
Arīdzan elpas.
Matu un skatienu. Nebūs.
Tu to jutīsi?