tukša gulta un izbiris kanēlis

Tā puse gultā vēl īsti nav atdzisusi,
Kārtojot atrisušu matušķipsnu ovāla spoguļa priekšā
Vēl arvien manu viņas seju dziļi tur iekšā trijās
Spoguļu dimensijās.
Klāj kanēļdzeltenos palagus pāri tai vietai,
Kur dusējusi viņas ļaunā seja
Milzu gliemežvākveidīgā gulta sasūkusi tās garu
Tur siltumu,
Kaut arī remdenu,
Bet tomēr.
Ar to pietiek,
Lai sniegtu man ārprāta stundas
Un instrukcijas pašiznīcinoši suģestīvā destrukcijā.
Cik gudri tie vārdi,
Ne nieka nemaina,
Truli un bāli
Salīdzinot ar sāpēm,
Kas ieēdas miesā,
Kad redzu tevi ar viņas velnišķo rekviēmu
Niekojamies.
Lūkodams
Aizvēsturiskas hronikas mani tu
Zaudē.
Lai arī ar pauzēm, bet
Aizeju.