sonāte dēmonam

Visu dievīgi dzīvu darošā mīla
Kā vīns
Lāses uz tavas pārbaltās ādas
Liec smieties, liec raudāt,
Melo,
Noliec zemāk par zāli,
Apgriez manu kosmosu otrādi
Paposti!
Stikla pērlīšu cienīga mirga trīc tavās skropstās
Tu mans.
Stāsti man to stāstu!
Par lāstiem, līķiem un mēri.
Apbērēšanu un putukrējumu.
Es klausos
Pavērtu muti un brīnos
Kur radies kas tik sasodīti pārpasaulīgi burvīgs?
Aizmiegu
Miegā vēl deg tavi vārdi
Kā lāsti, jā, atkal jau lāsti.
Pāris tavu glāstu deg uz manas ādas
Un atstāj karmīnsārtas rētas
Vēlos nemosties.
Dusēt, dusēt tev blakus
letarģijā, dzirdot tavas
nakts liturģijas dekadentiski daiļajos melos.