nu jau būs gana /veltījums/

Vari galināt viņu, cik tīk
Vari cīkstēties ar saviem dēmoniem
Un cīnīties pēc baudas
Ej ratā
Un ellē
Vienalga! Vari vākties un viens!
Man tevis nevajag, grīļīgais rēgs,
Nācis mani pazudināt
Nu jau pazīstu tevi,
Sūtu atpakaļ,
Pietiek šīs atliekas vēsās nu man
Remdenas skrandas no kāda svētku galda,
Kuru baudīt man nebija ļauts
Rudens purpura asaras un sāļas lāses,
Laikam asinis.
Nevaru tevi pieradināt
Pietiek!
Ko mocīties?
Saņem savu vientulību, brīvību, dzīvību, vienaldzību
Iemetu tev to sejā
Un smejos
Lai arī dziļi lejā
Aiz trejdeviņiem atslēgas kauliem
Manī plūst sēras un indīgas bēdas,
Es lēnām sairstu.
Ko nu par to-
Tev to neredzēt!
Izmirsti!