skats no palātas loga

Pelēka ainava aiz plaodzes,
Uz logmalas mirst kaktuss-
Ūdens par daudz.
Aiz stikla manāmi daži tēli,
Ķēmi,
Klauni, uzzīmētiem smaidiem,
Uz vaigiem asaras.
Organizētā nekārtībā tie brien
Pa manu ielu,
Kaisot ziedus.
Ieskatos tuvāk-
Tie galvaskausi ziedu formās-
Liecina par visa pastāvošā
Neizbēgamo nīcību.
Soli tuvāk man,
Gluži pie nama sienas
Augu dienu rej kāds suns,
Kuru nevar apklusināt.
Naktīs kāds klaudzina
Pie rūtīm.
Es bīstos-
Guļu gultā un brīnos,
Kur palikusi dzīve,
Tūbas eļļas krāsas, līme un kartoni.
Tomēr visupirms-
Viņš, kastaņumelnās cirtas
Un skatiena izdegušais mirdzums.