vecuma vājprāts

No klusa tukšuma
mazpamazām sūnas un ķērpji
Uz sienām sāk rāpties.
Atkāpjas matu līnija
Un es brīdi pa brīdim
Sažūstu.
Zūd dažu skaistu atmiņu fragmenti,
Ādu pārklāt sāk neredzama gleznotāja roka-
Pigmenti, laikam, tas vecums.
Klusums, tukšums, apnikums,
Bet vēlos neatvairāmi
Sašķaidīt sienaspulksteni,
Kas tur stūrī tā nenovēršami tikšķ,
Gribu apturēt aizejošu dienu aiz pleca
Un šoreiz tai neatļaut
Iespļaut man sejā. Tā jau.
Palieku kurla un sakalstu.
Kur zūd ilgas, alkas?
Malku vairs arī nenesu pati,
Lai gan tas sārts mans
Jau nu tāpat pavisam droši
Kuras pret debesu apmali
Bez manas brīvas gribas,
Bez šķilām, pašas nestām
Viss notiek.
Naftalīna vīraka aromāts
Ap mani samtaini trinas,
Sapinās soļi.
Es vairs neesmu modē-
Kodes un ķirmji
Mani sagrauž
Līdz ar brūtes tērpu,
Kaut kur skapī kārtu, nekad nevalkātu.
Jā, kā tevi. Kā mūsu vārdus.
Tos, nekad mūžā nerunātos.