un pēc tam /es gribēšu vēl/

Tas bija beigu sākums.
Vēsturiskās kapenēs
dun sēru zvans,
Līst lietus
No zemes pret debesīm.
Kāds skaita tēvreiz otrādi,
Bet ne aiz ļaunuma.
Kāds pārnes līgavu
otrpus slieksnim
Nu jau atpakaļ
Ārā.
Savāc savas asaras!
Man to nevajag!
Viss, kas harmonisks
Bijis reiz
Nu griežas pilnīgi pretēji
parasto mirstīgo
Pulksteņrādītāju
virzieniem.
Asinssārts vīns
Spīd stikla pokālos,
Kristāla drumstalas
Veikli salīmējas
perfektā glāzē.
Tava roka cēlā,
aristokrātiski bālā
Mistiski salej
Vīnu no kausiem
pudelē atpakaļgaitā
Un noglabā.
Asaras pārtop smaidā.
Mēs atkal laimīgi.
Naivi. Jauni.
Itin nekā te nav bijis.



20.11.05