atziņa

ir negodīgi turēt otru muļķa lomā,uz cita jūtām nekaunīgi spēlējot,
un domāt-pasaulē tu viens tas gudrais un dzīvi dzīvot,lomas tēlojot.
bet katra izrāde jau vienreiz beidzas un katrs priekškars tomēr paceļas
un izrādās-tu dzīvo muļķu zemē,jo melni darbi vienmēr atklājas.
jo tikai mīlestība kausē ledu,tik labie darbi atalgoti tiek
un neceri tu iebraukt paradīzē pa ceļu to,kas citiem raudāt liek.
tāpat kā divreiz nevar iekāpt vienā upē,uz divām taburetēm sēdēdams.
reiz pienāk laiks,kad katrs vadzis nolūst un smagums nokrīt,skaļi dārdēdams.
un atceries to veco patiesību,kas dzīvi godīgi mums dzīvot ļauj,
un tad kad pienācis ir sirmais rudens,ko katrs ir sējis to tam jānopļauj.
šī dzīve mani bargi mācijusi un gūtie puni nežēlīgi sāp,
bet zini-nevarēsi mani piespiest divreiz uz viena grābekļa tu kāpt.