..................

tu nobijies grūtību priekšā un pēkšņi apklusa ģīgas
kas spēlēja jaukāko dziesmu uz manas dvēseles
stīgām
un melnām pēdām brienot baltā sniegā,pa taku aiziet mīlestība mana
un nezinu vai vēlreiz izturēšu,jo manai sirdij ciešanu nu
gana
un tumšā naktī atskan ūpja sauciens.tik baisi man un vienaldzība sāp
salst sirds,un tā kā melnas ēnas pa logu iekšā vientulība
kāpj.
tā klusi čukst-tu viena.. viena.. viena,un neziņa tai piebalso,kā spēj
un mokās aizrit katra mana diena,bet naktī gaudo vientulības
vējš
nu viss ir garām ,viss jau it kā beidzies,tik brīžam, pēkšņi notrīs mana
sirds kad dzirdu soļus,līdzīgus,kā tavi,tad klusa cerība,kā maza zvaigzne
mirdz.