Nakc

kā gulbji tumši padebeši skrien
un manā sapnī tu pa dziļu upi brien
es vēlos pamosties no un līdzi doties
tu baltā miglā ietīta dzen mani prom

Sai sapnī viss kā ļaunā murgā
šķind zobeni rit milžu cīņas Pēterburgā
ar kvēlojošām acīm leduslāči
sāk cīnīties ar manu apziņu

no bailēm sviedri tā kā lietus līst
un manā galvā kautkas skaļi plīst
tad kāda zemapziņas balss sāk nosodīt
balss maigi lišķīga kā nodevējam

pa kaktiem polku dejo baltās peles
es neticu jūs visas esat milzu meles
un pats es arī tomēr melojis
par visu kas tev dzīvē pasacīts

tu skaties manī acīm ledusaukstām
no murga pamostos es nosvīdušām plaukstām
man sajūta kā mazam zirgu zaglim
kas tavus sapņus naktī gājis zagt

aiz loga koku zari vējā lokās
un staipa savu tukšo zaru rokas
pret mēnesi kas valdzinoši smejas
par maniem murgiem nolādētajiem

šis nereālais sviesc kad reizi beigsies
varbūt ir kāds kam Tavā dzīvē veiksies
es nevēlos būt mūžīgs purva bridējs
kam naktīs jācīnās ar savu alter ego

aust rīts un krūmos iesāk klaigāt vārnas
pār jumtiem plivinādams maldu spārnus
no manas tumšās elles saules apspīdēts
uz debesīm brauc prom mans jumts......