Krustceles

Iegāju sevī uz mirkli
meklēdams to gaišumu
kas agrāk manī mita
maldījos dvēseles labirintos
kur valdīja tumsa
bezcerīgi auksta melna
un dvēsele noputējusi maldu ceļos
stāvēja krustcelēs gaidot
kas nāks un sasildīs
bet viņa pagāja garām
man sevis kļuva žēl...
...................................
mānīgi skaistās krāsās
novakara saule izkrāso debesis
mākoņu vālus ietērpjot krāsainos tērpos

betjau pēc īsa brīža
pārvēršas pelēkā peldošā briesmonī
šis rozā mākonis skaisti zvīļojošais

ar asiem krusas graudiem sit sejā
ledainām rokām un izmirkušās drēbēs
es stāvu pakļaujoties šai nolemtībai

un atkal pēc brīža viss rāms
zobojoties it kā nekas nav bijis
saule sāk jaunas krāsu spēles debesīs

tikai kā liecinieks notikušajam
mans nabaga salauztais lietussargs
un daži vējā nolauzti zari uz asfalta