MS VII

kāda dīvaina neizbēgamība
ir Baltijas rudens
krāšņa kā sengrieķu
traģēdijas varoņa nāve
aukstie ziemeļu vēji
pūš un pūš
un sildīt skopa saule
pa pludmali šortos
kāds exkimoss vai lapu vīrs
skrien un dungo
ak Latvija ak Latvija
tu dienvidzeme krāšņā

* * *

kāda dīvaina neizbēgamība
ir Baltijas rudens
katrs raxtītpratējs skolmeistars
sēž vaska svecēm smaržojot
ar tintes spalvu dvēselē mērktu
raxta dzejas
[vientulība lēnu uzbarojas]

* * *

kāda dīvaina neizbēgamība
ir Baltijas rudens
alus un lēta vīna strauti
plūst un satek
vientulības upēs
bet nekad nesasniedz
laimības jūŗas

* * *

kāda dīvaina neizbēgamība
ir Baltijas rudens
aizkavējušies tēviņi rieš astes
un kaut kā aizkaltušas
Viņas
veras griestos
un gaida savu zvaigzni krītam

* * *

kāda dīvaina neizbēgamība
ir Baltijas rudens
cik tomēr aprēķināti kustas viņas
[kā pavasaris vēl būtu dārzos]
ziedi vāzēs atstarojas
alus un gaismas spēlēs kausos
mēs dzeram vientulību
glāzi pēc glāzes
un nemaz nereibstam
[tāds pavasara kaķēns
pieglaužas kājām
un meklē mājas
snieg aizsāpju sniegs
lēni un biezi..]