MS VI

Mēs dzīves aizvainoti
[daudz solīja maz deva]
skatāmies svešās sejās
svešos rakstos gaitās
ielās kurās ejam
un meklējam tik ļoti
un savus radītājus
[ne tēvsmāmiņu – īstos]
visvairāk tēvu

mēs gribam lai patiesības
krāsa būtu balta
un lai esam laimes bērni
nelaimīgā stāstā

[the end]


* * *

draugi attālinās
pazūd skatam
vēstules kā reti
tālzemju putni
kāšos lido prom un
neatgriežas

klusuma pieradums
klusos krastos