/pa/klejojot citur

autors: Lichia [dzejoļi]

Pēdējais cēliens agonijas
No mocību jūras
Izceltie vraki spīd saulē
Kā baltvaļu kauli
Šakāļi uzgaudo mēnesim
Kaut kur oāzēs spēlē tamburīnus
Olīvzari locās spīvā vējā
Es domāju, ka mēs vēl ejam
Kārtējā katrīna plosās kaut kur
Šoreiz arktikā
Puspudele kumisa un neraudzēts
Lavašs.
Tik tas mani neskar
Dienas sadzimst un salūst-
Tūkstošiem spoguļu drusciņas
Pār tavu taku kaisās.
Tās manas domas,
Kas universā tavā maisās.

Būt vai nebūt
Par verdzeni tavu?
Pazust, pazust un nedomāt
Iepīties tavās skropstās un sairt
Krīt priekškars,
Atklājot ainu bez sakara.
Bet patiesu.

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
betbetmens	2005-10-18 22:05
diemžēl verdzenēm jautājums būt vai nebūt nau aktuāls
betbetmens	2005-10-18 22:06
jābūt , un viss
Nomads	2005-10-18 22:38
Brīdis pirms rašanās Kluss tuksnesis mēnessgaismā Tava pasaule ir tāda..skaista? Nedaudz par tumšzaļu, par vēsu un dregns, bet tas ir tikai varbūt, kamēr manī dzied tāds atsvešināti vientulīgs vilciskums Tikmēr slēpjos, jaucu pēdas
Nomads	2005-10-18 22:48
Izdari kaut ko ar to laiku, Lūdzu, Izdari kaut ko ar tām atslēgām Ar priekškariem, ar logiem, durvīm, skropstām, ar acīm, Ar redzi, prātu un jūtām Izdari to visu jau šodien
Lichia	2005-10-19 08:58
ES varu izvēlēties. Būt vai nebūt par to. Nav spēka vairs kaut ko darīt :P Veco bifeļu kauli sairst saulē&vējā kaut kur tuksnesīgā klajumā-viss paiet.

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!