sodrējiem smērētu pirkstu

piektdien manī panesās nostaļģija,
tik zila, cik jūra nekad nemēdz būt,
saviļņojās deviņos viļņos un tad
sarauca pieri, sakrunkoja vēdera ādu,
ielīda padusē un sakrājās aiz nagiem,
nosirmoja matos - mana nostaļģija

par tiem matiem runājot -
visu dienu biju spēlējusies ar taviem vecajiem,
pinusi bizēs un sējusi sev ap kaklu,
atkal pinusi un atkal sējusi, līdz kamēr
beidzot tomēr sapratu,
tā pakārties man nesanāks,
un ielīdu kamīnskurstenī pasēdēt

tā nu sēdēju, ņurcīju savu nostaļģiju,
mazā bumbiņā tinu un burzīju,
ar sodrējiem smērētu pirkstu pat uzzīmēju
un savām ciskām tavu pīrādziņu,
ceļi pret vienu un dibens pret otru
kamīnskursteņa sienu balstās,
un nostaļģija jau saburzīta tik ļoti,
ka pūkainus matiņus sākusi dzīt

nu ja, tā es sēdēju kamīna skurstenī,
kad palika tā kā vientuļi, auksti mazliet,
varbūt iegaudojās vējš, varbūt ieraudājās bērns,
bet es jau kurla un nedzirdu nedz putnus, nedz sevi -
vienkārši ar sodrējiem smērētu pirkstu
uz savām krūtīm Dieva telefona numuru uzrakstīju,

vēlāk izgāju naktī viena
un nolēmu piezvanīt Dieviņam,
bet klausuli pacēla viņa māte
un teica - piektdienās Dieviņš nu nekad nav mājās!
manis jau ar nekad nav mājās,
un dažreiz manis nav arī piektdienās,
tāpēc pieteicos rītu aiziet ciemos,
tā ap diviem, nu kā jau pie dieviem

-------------
tu biji atnācis atpakaļ un saslaucījis
savu matu auklas no grīdas,
iemetis kamīnā un pielaidis uguni,
tagad sēdēji pārlaimīgs, vīna glāze rokās,
glāžainām acīm mani vēlējies skaut tuvu klāt
nu, protams - tu pat nenojauti, ka kopā ar matiem
manu nostaļģiju sadedzinājis biji,
uz kuras sodrējiem smērētu pirkstu
es Dieviņa adresi uzrakstījusi biju,
un tu nezināji, ka ar savām plaukstām kārīgām,
no manām krūtīm Dieviņa telefona numuru tu berzē nost,
ko ar sodrējiem smērētu pirkstu
es rūpīgi rakstījusi biju
es biju,
jā, kaut kad es tiešām biju,
bet tev ne prātā nenāca, ka viss ko tu dari
izšķir mani gan no tevis, gan Viņa,