gribētos atkal

gribētos atkal, kā embrijam
mātes veederā dusēt, ļauties dzīvei
ļauties augšanai rāmai un saitei,
kas vieno mūs abus vienā vēselā kopā,
ļauties placentai, paļauties valgmei un rāmi
peldēt siltumā, drošībā, sargātam justies,
bez saules, bez mēness, dzirdēt sirdspukstus tavus
vienā ritmā ar savējiem pukstam, tik saprotami
un tik nepiespiesti, tā ka savādāk
būt vienkārši nevar un nevajag.
māt, ak, kādēļ tu dzemdēji mani,
ja tik ļoti man gribējās palikt

nu es esmu te ārā,
gaisma spoža un auksta,
gaiss dedzinošs ieplūst manās plaušās
un sāp,
sāp ik doma, ik elpa, ik kustība sāp,
acis nogurst no saules, nespēj nosargāt sirdi,
kurai aiz plakstiem vairs paslēpties nepietiek,
kurai vajag silto krēslu, kas tā mīl un tā glāsta,
tā kā toreiz, tavā vēderā māt, ak, kādēļ,
ak, kādēļ tu dzemdēji mani,
ja tik ļoti man gribējās palikt.