par beerniibu:)

Vai vienmēr jābūt filoziskai domai, lai pievērstu sev uzmanību?

Reiz dzīvoja kāda maza meža laumiņa.Pavisam sīciņa. Pavisam jocīga. Pavisam spocīga.
Kad viņa piedzima, māte, ieraudzījusi viņas lielās, zaļās acis un rudi sarkanos matus, noteica:
- Ak, vai, sasodīts, atkal no čigānu ratu pakaļas izkritis bērnelis......
Taču meitēns auga mīļš un jauks, smuidrs un jautrs, par spīti čigāniem un viņu ratiem.
Reiz visi meklē mazo laumiņu. Nav it ne kur. Tad kāds pamana rudo matu ērkuli dārzā pie zemeņu dobēm sēžot.
- Mēs tevi it visur izmeklējamies, bet tu tāda klusiņa, klusiņa te sēdi. Ko dari viena dārza vidū?
- Kuš, kuš, mammīt... es te gaidu, kad zemenes sarkanas paliks. Jo klusāka un nemanāmāka būšu, jo ātrāk sagaidīšu....
- Vai manu dieniņ....
Mazais laumu bērns mīlēja pļavas. Varēja stundām brist un lūkoties ziedos, kas nemanāmi smaržoja. Ik katru kukainīti tā apgāja, lai nesamītu. Un skudru takai pāri pārkāpa.
- Mammīt, mammīt...- mazais zaļacainais skuķēns aizelsies ieskrien mājā.
- Kas noticies? – mamma pamet pannu ar pankūkām un steidzās bērnam pretī.
- Mammīīīīt... – bērns aiz uztraukuma nespēj izdvest neviena vārdiņa.- ...tur, krūmājā, tur....
- Kas tur? Vai kaut kas noticis, runā, mīļā...- nu jau mamma nespēj valdīt uztraukumu, kas pielipis kā dadzis nemanāmi.
- Tur ir maziņš krokodillītis!... – beidzot laumiņa pārdabū pār lūpām šo briesmīgo ziņu.
- Kas, kas? – Mamma vēlreiz pārjautā, neticēdama savām ausīm.
- Es tev parādīšu...nāc... – mazā ieķērusies rokā izvelk mammu no mājām un vedina pie krūmāja.
Saulē laiski atgūlusies kāda maza ķirzaka.