Mirklis

Reizēm gribās visu sākt pa jaunam. No jauna. Ar jaunu. Par jaunu. Jauns.
Reizēm gribās nosviest bijušo kā savalkātu kreklu un aizmirst, ka tāds ir bijis.
Reizēm....

- Kas esi tu? – puisis, aizlikdams smalku matu šķipsnu meitenei aiz auss, jautāja.
- Es... mirklis šajā dzīvē - meitene teica, aizvērdama acis un ļaudamās puiša glāstiem.
- Vai varu mēģināt to notvert?
- Vari mēģināt - un meitene pasmaida, pirms izzūd robežas starp būt un nebūt.
Vai mirklis ir maz satverams? Tāpat kā mēģinām mēs notvert pieneņpūku, ko vējš satvēris. Vai notvert pēdējo saules zibsni, pirms tā aizslīd aiz apvāršņa. Vai ieraudzīt puķes smaržu, pirms tā pazudusi zem kamenes spārniem. Mirklis, tāpat kā laime, ir netverams.
- Vai sapnis bija jauks?
- Sapnis, kurā paceļos es līdzi Taviem elpas vilcieniem, sapnis, kur es izteku līdzi ūdenim caur Taviem pirkstiem, sapnis, kur es neesmu es, bet Tu neesi Tu. Sapnis, kur mēs esam Mēs.
- Tu runā mīklās...
- Dzīve ir rēbuss. Ja reiz esi sācis aizpildīt ar pildspalvu, to grūti labot, vien saķēpāt vari. Strīpot, pārlabot. Un nekas nav izdzēšams un par jaunu sākams. Tas viss ir turpat. Un katru reizi, sākot jaunu rēbusu, kļūdīsies atkal un atkal.... Un strīposi, un ķepāsies. Kam gan tas vajadzīgs?
- Es ņemšu zīmuli, es centīšos, es.....
- Zīmulis izzīmē vien pustoņos. Un katrs, kas vēlas, var to izdzēst. Katrs var iejaukties un teikt- Tu dari nepareizi. Un nekad nebūsi pārliecināts, vai esi paliekošs.
- Teic, kā tad man saglabāt mirkli? Zīmulis Tev netīk, pildspalva – arī.
- Ņem tintes spalvu. Un nebaidies. Pirms raksti, apdomā. Atceries, viss paliek. Bet tas būs mūžīgs. Un tas būs Tavs. Kaut ar kļūdām, kaut strīpots, bet tas būs Tavs notvertais mirklis.....