ceļa gājums

„tu esi bezauglīga apņēmība”
domīgi bilst mākslīgie gaismas ķermeņi
sasprausti skaistās rindās gar ielu malām
un nav jau kluss šis ceļš
naktī līdz mājām no tramvaja kalpotāja
un sliedēm tā bezkaislīgajām sabiedrotajām
pazīstamas smaržas un skaņas
klūp no gaismām pa durvīm un stiklotiem logiem laukā
gājēja mēteļa pogās
rausta aiz vīles
piedāvā glāzīti un īsu mirkli
atelpai
jo lūpas sausas, jo nokusis viņš no ceļa
un ceļš līdz mājām tik ilgs un miegains
bet katrs betona bruģis ar vien siltāk sveicinās
un skūpstās ar kurpju šņorēm
un nereti elkoņiem
gājējs ienāk uz glāzīti
lai mājās pēcāk ietu pa citu ceļu
un varbūt bez šņorēm