Sievietes miegs.

Svētīgs šai saulē ir mīlošas sievietes miegs...

Kad diena atvadās uz durvju sliekšņa,
Aiz kura viss tik pazīstams,
Pēc vakariņām slaukot vienu šķīvi,
Tad gultā gaida tikai spilvens Tavs.
Ir stūris kuram atdot sāpi,
Ir stūris kuram glāstus sniegt.
Un stūris atbalstam, kas nebij dienā.
Vēl stūris brīvs, tur cerības Tu liec.

Guļošo lūpu saldums veras smaidā,
Kad piepildās ilgu lolotās gaidas.
Plakstu smagums, nopūta, vilšanās vaibsts.
Cerība un šaubas sapnī jaucās.

Viss vienkāršāk krīt aizspriedumu maskas,
Kas nomodu tik destruktīvi jauc,
Nav morāles sienu ap laimi,
Un tu skrej, Ja tevi mīļotais sauc.

Skrej lidojot pār pieneņu lauku,
Tik viegli, cik nespēj to vējš,
Saudzējot ik balttrauslo galvu,
Līdz līdzās tas, kurš mieru dveš.

Balts klusums, lūpu pieskāriens valgs,
Aizraujas elpa, kad nebeidzamais glāsts.
Mirklis mūžībā pārtop, tas dzēriens salds,
Kas saprātu pārņem un dzerot nerodas sāts.

Guļ sieviete sapņa bezgausīgā baudā,
Ap spilvenu augums tās vīts...
“Vēl nedaudz, vēl brīdi”: šaudās domas galvā,
Bet nemanot, negribot pienācis rīts...