es eju un vēlreiz atkal eju

Es eju ejuun vēlreiz atkal eju.
Un nav nav un atkal nav –nav tā ko sauc par atradumu.Un nezinu vai līst vai snieg vai saule spīd un nezinu vai būšu vēl rīt. Tik viens nav un nav.
Kā toreiz kad zemenes ēdām kā tad kad pienu dzērām un trīcējām saules priekšā kā toreiz un atkal kā toreiz. Vējš uzpūš –zeme put. Put sniegs spalvas un spalvas kāts raksta savu mūžīgo dziesmu. Dūc dūc stipri dūc vecais nederīgais pulkstens pie akmens sienas. Skaita šis laiku tā teikt-tik pa savam kā vecam pulkstenim pienākas. Laiks. Tas atkal kļuvis silts nē auksts. Auksts tā ka sarkanā vieliņa salst kopā. Sasals un sapludīs tā teikt. Un tomēr pasakiet kam tas viss. Kam šis vecais pulkstenis pie akmens sienas kam vecmāmiņa ada kārtējo zeķu pāri. Likās. Kāpēc tā tante ir nelaimīga un resna? Dēļ kā viņš ēd? Vai tiešām ir jādzer tas sasodītais ūdens? Nē bet pasakiet kam tas viss? Nē bet tomēr pasakiet. Kāpēc melnbaltās fotogrāfijas ir labākas par krāsainajām fotogrāfijām.Un suns ir gudrāks par kaķi.Teicu jau –nav atraduma . Nav nemaz jāmeklē, lai saprastu. Viss viens.Kāda čūla uzmetusies uz rokas. Tas gan ir ko vērts. HA. Pasakiet kam tas viss. Kam mēs toreiz dzērām to pienu un kam trīcējām saules priekšā?