kaadu zvaigzniiti?

Brēc ar savām trakām domām,
Vajag mums tur iekšā tikt.
Tu jau esi šajā omā,
Nekam tevi nemainīt.

Otrs tā kā tāds, kam spēris
Zibens acu pastarpē,
Tikai savu “pret” ir blējis,
Neredz mazos “par” pie pret.

Cilvēks kā tāds mazs un stumdāms,
Ja nu viens būs objektīvs,
Citi tādu nevar saprast;
Tikai tad, kad galējīgs.

Katri savās pārliecībās,
Ausīs korķi aizmirsti,
Mazie, sen jau bija laika
Vispusīgi raudzīties.

Tik nianse ir tāda, ka ja viens brēc tikai “par”, tad otrs, cenšoties būt objektīvs, runās par visu. Gala rezultātā, vairāk jau dzird tos kliedzējus, kas baida vai pacilā ar savām galējībām. O jā, cilvēks ir tāds masveida aitu bars, kas nesaprot normālu valodu. Un ir tie gani, kuri mūs grūž pārliecību galējībās. Ne aitu bars ir pārgudrs, ne gans vienmēr prot rīkoties ar rīksti. Bet, ja jau ir aitas, arī gans ir vajadzīgs. Ganam jau pārgudrību neprasa. Tik dzen! Un aitām – skrien, kur liek. Ar cerībām nākotnē? Ar naivumu drīzāk jau.