stāsts otrais

karaliskais plušķis
mazs tāds suņuk
noļukušām ausīm,
trešo reizi palecās,
lai atkal savu mēles glastu sniegtu,
sūbējušam vairogam pie būdas sienas.
vidū nelietotam dzelzim
iekalts reiz,
lai še paliktu mūžam,
zelta pūķis zilā fonā.
un melna svītra visam pāri.

ak jā, bet suņusk,- Reksis,
jo tēvs bij liedzis
Markhauzam, kas viņa dēlēns,
tam Artūru par vārdu likt,
lēkāja lai ēstu putru,
ko zēns no ķiveres pa saujai
pret vairogu ik brīdi meta.
re lieta tada māte sen,
pat ļoti,
ka jau viņa saulē mīt,
bet puikas tēvs,
kam Malīzs vārdā,
tik tiēšam kalējs bija labs,
un virtuvē viņš arī
prata kaut ko taisīt,
ko bij domāts ēst...

pēkšņa auksta vēsma
apturēja suņa gardo spēli,
un itkā pēkšņa sala vēsmš
pusceļa tam stinga skats.
spozu bruņu stavs pie nama durvīm,
kur piesliets nesakoptais vairogs.

galva skatu šim šķīvim vērsa,
kam par aizsargu bij lemts reiz kļūt,
bet tā saimnieks krita ātri,
samaksu pat nedevis.
- šādu melnu zīmi Kamelotas
nelaimīgo brāļu pāris
katrs jau sākotnēji
bija gaužām pelnījis.
tad pavisam cits,
varbūt gan nedaudz labāks
visam būtu liktenis.
sveiks, vai tu,
še sēdēdams...-
svešnieks pie puikas
galvu griezdams,
- gan būtu Melīzam par dēlu
un vai majās ir viņš pats?
- jā viņš guļ,
bij dikti daudz tam darba,
dzirdējat, ka būšot karš?
-karš,...
te arī mans ir nopelns.
pasauc tēvu!
- tur jau durvīs stav...
acis sartas,
eguletas naktis,
daudzas,
simti, tūkstoši, un atkal
dzelži vīriem karam kalti,
nebij laika apest malti,
kamēr bija pakritis
turpat pie sienas,
vecos zirga jātos sedlos.
nomerijis spozo stavu,
dzelžiem, zobenam un āvai,
savu kalēj aci licis...
- kapēc šurpu atnācis,
viss tev itin itkā iraid?
- ezer` Feja...
- nāc, ja esi atnācis.