stāsts pirmais

ūdens ņirbā
jautras zivis
dzenā ūdensmērtāju,
kas savas dabas vadīts
kā Jēzus spēj
pa ūdens virsu mīt.

bet tiekot tuvak krastam,
apraujas šī jautrā spēle,
jo dziļu skumju aukstums vēda
no krasta zāles segtā krasta.

jauneklīgais stāvs,
mīksta zelta mati
un acis..
divi meni akači,
kas salta ūdens pilni,
tek ezerā,
tā iemītniekus beidzot saltās mokās.

nedzīvā šī straume
līdz pašai ezera šā
sirdij, -
ļaunās burves Mebas
masai Fejai sniedzas,
un tas šai ūdens zemei
ir par daudz.

- ko manu valsti bendē,
ser Lanselot,
tu Kamelotas kungs?
- kā gan to varu?
un neesmu pat kungs sev pats.
- ak jā, tu domā sevi miris,
kaisle tava
tava bezdibeņa meduskāres garša
tevi vīlusi,
nu viss pa galam,
sieva, dēls, gods paša,
un nu jau ļauna slava.
Bet tas nav viss.
tu savu roku
Kamelotas kundzei likdams,
esi pili sagrāvis,
treideviņus vīrus līdzi raujot
un Arturu un viņa bruņiniekus,
tapat kā karalisko brāli
Mordredu.
Takš neba viens
tik spēcīgs varens,
mana masa Meba,
šis vārds ir pietiekams.
Ko gaidi te, ser Skumju kungs?
Vai mani veco balējošo feju?
- jā, varbūt,
tu mani ņemsi savā ūdens zemē?
- nē, tad nomirs viss.
- bet ko tu īsti gribi,
ko slapinies, ka zīdainis?
- pat tu no manis vairi
savus ūdeņus,
ak skopā ezer` Feja.
gribu remdēt skumjas,
sapju gunis dzēst,
es gribu visu aizmirst,
un atgriest, viss pirms.
es gribu tālu aiziet,
es gribu kādreiz gribēt vēl jel ko,
ne tikai savu galu.
ko vari man no tā?
- tālu aiziet, cerībā,
ka kaut ko kādreiz varēsi,
un Tevis padarītais tevī kadreiz dzēsts.
- cerība, tā noderētu.
bet kā to bursi manī,
ja bezcerīgs tik ļoti es,
ar nāvi viscaur pildīts,
ka manī vietas nav
pat lāsei cita,
jo redzi pāri malām līst
un tavu māju gandē?
- iekšā nē, bet gan no āra.
un pirmais būs tavs
sargs un ienaidnieks.
šī trešdaļ puda smagā
alvas varā jauktā zelta
kaujas aproce,
ko nevar noņemt.
tā neļaus tevi nokaut
pat ja guli,
tā neļaus aizmirst
savu cerīb` stundu
tai skaudri sākoties.
otrais devums būs,
būt mūžam jaunam mūžīgam,
līdz sitīs manis liktā likteņ` stunda.
ņem vēl šo pūķa
no Kamelotas lejas
asins pilno grālu.
un tagad prom,
ņem bruņas,
pakalnē ir kalējs
vārdā Malīzs
saki viņam šo.
(un čukstos saka)

Viss, gana laika ņēmi.
- vel tikai, kāds tevis liktais liktens,
saki mīļā Feja!?
- liktens..
cerību tu smelsi tālā zemē,
bet remdēs Tevi,
kad ar mīlestību skautā,
atdos dargako par t