Bezpajumtniekam

Tas ceriņzars, ko dāvāji man,
Novīta tik neredzēti ātri.
Un vārdi asaru mirdzumā gaišā
Aizskanēja tāli, tāli klusumā
Ikdienai pāri.
Laiks apstājās un sirds nodrebēja.

Tu cilvēks esi!
Neaizmirsti sevi, draugs,
Kad izmisums Tavus plecus skaus,
Un posts nebūtībā sauks!

Tu cilvēks esi!
Arī Tev pieder šī pasaule,
Zvaigznes un debesu lauks.
Un nevienam nav ļauts
Spries tiesu Tev - bezpajumtniekam!