uz tavām trepēm spēlēties II

liegi nakts ieskauj pasaules telpu,
tumsā nav redzams zināmais ceļš,
bet aizsietām acīm atrast es varu,
tās trepes uz kurām iet spēlēties.
sirds tādā savādā nojausmā sitas,
vēl mazlietiņ un zināms būs viss,
vai tās durvis tu atstāji vaļā, `
vai kā vienmēr - tās aizslēdzis.
durvju rokturim pieskaras plauksta,
eņģēm čīkstot vaļā tās nāk,
gaisā jaušama vēl tava elpa,
trepes soļus vēl saglabā.
pārraujot pusnakts melnāko stundu,
uzaust zeltains cerību rīts,
saudzīgi nolikts uz palodzes staro,
maigi noskupstīts pienenes zieds.