...uz tavām trepēm spēlēties I

Pāri ziedošai pieneņu pļavai,
garām ābeļu dārzam,
kas baltajos ziedos slīgst,
uz tavām trepēm spēlēties eju,
un nezinu-vai to maz vēl drīkst.
Tāds neparasts klusums te valda,
kaut ārā dūc bites un putni dzied,
nez kuro reizi te spēlēties nāku,
bet durvis ir cieši aizvērtas ciet.
Noskūpstu bikli pienenes ziedu,
pie trepēm atstāju,lai tas te vīst,
vēl glabājot mazu cerības staru,
ka skatiens tavs tomēr to pamanīs,
ka pacels tavas saudzīgās rokas,
ka veldzi dos lūpu pieskāriens liegs,
un,kad es bikla un tramīga nākšu,
tās durvis uz trepēm nebūs vairs ciet.