Sen nebiju Tevi redzējusi sapnī...

Es nomīdīju Tavus banālos vārdus,
Un aizcirtu tās aizsūnojušās durvis,
Tu tik un tā uz mani paskatījies...

Mana cerību izgāztuve,
Ir pārpildīta ar Tavām tukšajām pudelēm,
Tu zināji, ka tas nebija mans sapnis...

Es cerēju, ka kāpnes čīkstēs tik stipri,
Ka Tu vairs nedzirdēsi savus tukšos vārdus,
Es cerēju, ka manas drebošās rokas
Tev sejā izlies to karsto ūdeni,
To manu domu smago kliedzienu
Iedzīs Tev lūpu spraugā,
Ka tu nosmaksi pats savos pārmetumos!...

[ Tagad uz manas cerību izgāztuves
guļ vēl Tava kvēlojošā cigarete...]