viņa

Aizlido eņģelis!
Tumsā pārvēršas it viss,
Kam viņa pieskaras.
Katra viņas kustība
Ir kļūda, ko viņa izdara.
Nav neviena, kas liktu viņai iemīlēties.
Koku galotnēs gaudo vējš,
Viņš – priekšvēstnesis sniegputenim,
Kas visu kārtību izjauks.
Neviens nezinās,
Kas katram pieder.
Viss piederēs nevienam.
Sarkana roze krīt,
To viņa mēģina ķert,
Bet roze ielido kupenā.
Atkal viņa skumji sēž,
Nav viņai lemts iemīlēties.
Mīlestība domāta neaizsniedzamajiem,
Ne viņai...ne viņai...
Lēni slīd pār viņas vaigiem asaras,
Kas saldina viņas sirdi.
Pietiks – nevajag viņai mīlestības.
Atkal krīt roze;
Šoreiz tā domāta viņai,
Bet viņa pat nepaskatās uz to.
Nav viņai tā roze vajadzīga,
Ne šoreiz...ne šoreiz..
Rozes ērkšķis iedūrās viņai pirkstā.
Tek sarakšana asins,
Bet viņa nejūt.
Roze un asins saplūst kopā.
Raud, bet ne viņa...ne viņa...
Raudz roze, debess, asins,
Bet ne viņa...ne viņa...