Nelūdz piedošanu..

Tavas acis mirdzējās priekā,
Manas – naidā par tavu neuzticību.
Tavā sirdī mitinājās nožēla,
Manā – nepiedošana,
Bet tomēr tev piedevu,
Jo ļoti tevi mīlēju.
Jā, es tevi mīlēju
Pagātnes formā, nevis tagadnes.
Tu sāki dziedāt mūsu dziesmu,
Bet atkal tā bija liekulība.
Man tas viss ir apnicis,
Apnicis tev piedot.
Kaut reiz tu būtu bijis manā vietā,
Tad tu zinātu, kā es jūtos.
Tavs smaids ir velnišķīgi skaists
Un tas mani tur pie tevis,
Bet tavas tukšās zilās acis atgrūž.
Vai tādu mīlestību tu iedomājies?
Vai mīlestība balstās tikai
Uz piedošanu par neuzticību?
Man tas viss liekas aplami.
Vairāk man nelūdz piedošanu,
Jo zini, ka man tās tev nav,
Vienīgi nožēla, skatoties uz tevi.