patverties

alkas patverties
mežvīņu vīteņu alejā
starp klusām apsūnojošām akmens zvēru sejām
bezpersoniski dusmīgā laipnībā
kaut ko noslēpumainu pie sevis turošām
sen aizmiguša meistara atstātām
mierpilnām parka alejas zīmēm
patverties alejā un aizmigt
par akmens zvēru
laipni dusmīgā nepieejamībā
starp mežvīņu dzīslām

bet kaķis melns tik dzīvs
lunkani ielaužas manā ēnā
es pārvēršos lietuvēnā
starp vīteņiem izkūstu vizuļojošā gaisā
un paceļos virs parka galotnēm
viss parks, visa pilsēta paveras zem manis
mani satver zaigojošs spirgti ziedošs pavasaris
un es aizvirmoju pāri jumtiem
kļūstot par mākoņu atspulgu Tavā logā

mūsu skatieni satiekas
starp aizkara plandošām acumirkļu sāgām
starp aiz loga vizošās strūklakas izsviestu
sauleszaķu klīstošiem sonetiem Tavas istabas tapešu pasaulēs
mūsu skatieni satiekas
un es zinu:
šajā brīdī kāds akmens zvērs
pārvērtīsies melnā kaķī
neizskaidrojami zaudējis savu laipni dusmīgo mieru
alks patverties
mākoņa atspulgā uz Tava loga
alks patverties Tavā skatienā
un ierakstīties par sonetu Tavas istabas sienā
par plandošu sāgu katrā Tavā dienā
un nekad Tevi vairs nepazaudēt
pa mežvīņu vīteņiem izrotātu parka aleju
aizejošu