dziive skarbums!

aiz debesīm, kā ieslēgts skavās,
šis goda laukums vītolu ēnā,
caur atblāzmu sudrabā viz
to lejup slīgstošie zari.
mans laiks ir apstājies tagadnes pasaulē būt,
es nāku pie tevis, lai paliktu kopā,
nebūs vārdu, būs asaras.
vīraka strūklas un debesis zemās,
divkrāsu varavīksnē tu atradi mājas.
laiks apstājies pie astoņdesmit,
pirms septiņiem vienatnē gadiem
un vārti paveras pusloka strēlē,
lai ienāktu nesen kritušie,
nepārredzamās ēnās un miglā
es sajūtu tevi, bet nespēju redzēt
kad vēlos ienākt, aizveras vārti,
liek gaidīt, atkal būt vienam,
es zinu, kā satikt var tevi,
iet dieva aizliegto ceļu.
kad vēlos ienākt, aizveras vārti,
liek gaidīt, atkal būt vienai,
es zinu, kā satikt var tevi,
iet dieva aizliegto ceļu,
es iešu dieva aizliegto ceļu,
lai satiktu tevi..