Aizstāvis

Šai pasaulē reiz
Jebkurš no mums ir aizstāvis bijis,
Mēs esam aizstāvējuši sev tuvo un dārgo,
Vai arī to,
Kurš nav bijis tik varens un skaists kā citi.

Pasaulē dažādi aizstāvji mūsdienās ir,
Gan tādi, kuri tikai dzīvniekus un dabu sargās,
Gan tādi, kuri likumus glabās kā zeltu pie sirds,
Gan tādi, kuri sargās par bargu naudu.

Bet vai tie par aizstāvjiem saukties var?
Vien tikai tas,
Kurš savā sirdī sāpes jūt,
Par īstu aizstāvi var kļūt.

Jo viņš zin, cik tas ir slikti,
Ja otram sāp,
Ja otram kāds nodara pāri,
Ja nav neviena, kas aizstāv.

Šajā pasaulē maz tādu aizstāvju,
Kas sargātu no sirds un būtu ziedot sevi,
Vien augstāka un cēlāka skaistuma vārdā.

Un katru dienu šo cilvēku paliek mazāk,
Jo tas, ko viņi ar savu glābšanu grib parādīt,
Savas jūtas, izjūtas, sapņus un laimi,
To visi viņi spēj parādīt vienā reizē.

Bet netiek viņi saprasti un novērtēti,
Vien vairāk salamāti nekā tas, no kā viņi glāba.
Pasaulē trūkst labā un gaišā,
Un katru dienu trūkst arvien vairāk un vairāk.

Tādēļ, domāsi par aizstāvjiem šiem,
Var jau būt, ka iejaucas tie, kad nevajag,
Var jau būt, ka kaitina tie,
Var jau būt, ka traki un stulbi viņi ir.

Bet gaismu tie sevī un pasaulei nes,
Viņu sirdis ir salauztas, bet tik tīras,
Jo viss ļaunais jau iztecējis,
Viss ļaunais jau uzņemts sevī un padarīts par labo.

Nepadodieties, aizstāvji!
Jums jāturpina, jums jācenšas,
Jums jāsamierinās un jāatrkārto,
Lai gan jau sen redzams tas,
Ka jūs vairs nepamanīs tā,
Kā to vēlētos jūs!