Dzīves stāsts.

It kā eju es
Gar to ielu mēs
Tur mēness nespīd
Kad ceļa gaisma vīd
Un blakus atkal kāds nīd
Par to ka gaisma vairs nespīd
Bet rīt – saules gaisma krīt
Un tomēr vai tas ir viss ?
Ik minūti es domās par viņu
Un klīstu pa pasauli bez miņas
It kā apmulsis un bez ziņas.

Hmm...

Tavs skaistums apbur
Tas vienkārši mani piedur
Un manā skatienā ieurb
To skatu kad nāci man pretī
Pienākot klāt, pasakot ČAU
Un es pie sevis nodomāju – auuu .

Sveika, kā iet ?
Un pēc laika viss noriet
Tik skumji kā zieds nozied
Un viss apkārt izzūd
Kad tevī sajūtas zūd
Mana sirds lūzt
It kā pieduru
Un savā ziņā es viņā ieraugu
To kur nekur nemanīju.

Viņas acis mirgoja
Tajās spīdums siroja
Un it kā sakumā joņoja
Bet beigās laikam kaut kas nojuka

Un viss dzīvē sajuka
It kā pajuka...
SABRUKA
Un manas acis atguva
Bet viņa pamuka
Lai gan bailīgi
Viņā tālāk no manis aizmiga
Un sajūtas atkal pagrima
Bet ar laiku sejā smaids atdzima