***(Bez nosaukuma)

Veroties vakara debesīs tumšās,
Mākoņu malās apmulsušās.
Klausoties vakara liegajā vējā,
Metoties ar sniegpārslām vienā dejā.
Krāsojot ar varavīksnes krāsas otām,
Tinoties ar lietus māsas rotām.
Slēpjoties miglas dūmakā,
Sajūtot visu kā vīrakā.

Klausoties dabas apslēptos čukstos,
Tu ieklausies pats savos sirdspukstos.
Vērojot dabas krāšņās spēles,
Tu uzzini pats savas slēptākās vēlmes.
Sajūtot dabas vareno spēku,
Tu nožēlo katru pret to vērsto grēku.
Smaržojot dabas brīnumaino smaržu,
Tu sāc baudīt dzīves īsto garšu.

Bet ne vienmēr tu spēsi to baudīt,
Ne vienmēr spēsi basām kājām skraidīt.
Jo cilvēka mūžā tas ir lemts:
“Tu dzīvosi un mirsi, kad pienāks laiks”.
Bet nodomā tagad lēkt pirmajā grāvī,
It īpaši skaistākajā jūnija naktī.
Tu paspēsi dzīvot un paspēsi mirt,
Ja neskaitīsi kurā diena jau rit!