Atmiņas.

Cilvēkbērns kā tīra lapa,
Ienāk šajā pasaulē.
Mātes pienā veldzi gūstot,
Svabads bērniņš laimi rod.

Laikam ejot dzīve tiek tverta,
Procesiem ritot stāsti tad top.
Bērniņam augot pasaulē savā,
Daudz kas paslīd nemanot.

Sirmgalvim pie kapa stāvot,
Nobirst pāris asaras.
Domās atmiņās viņš klejo,
Karā draugus zaudējot.

Atmiņas enkurs pieredzi,
Vēstures okeānā sien.
Radošā cilvēka būtība,
Dzīves jahtā pa vēsturi skrien.

Prāts kā mūžīga dzenskrūve,
Vēstures viļņus šķir,
Tos kā Baznīcas vitrāžu,
Vienotā rokrakstā pin.

Kā ozola lapotni saknes baro
Un gadiem ejot izaug tas liels.
Tā pagātni tagadnē atmiņas rada,
Un gadiem ejot izaugt mums liek.

Kā atmiņu atvari vēsturi veido,
Tā atmiņu atcere dzīvina to.
Mēs savas saknes iepazīsim,
Tik patiesību meklējot.