Oda sievietei.

Sasitot plaukstas kaislīgā dejā,
Dzirksteles uzvirmo ugunī,
Kamīnā pagales gunis saista,
Dāļājot siltumu, netaupot.

Krēslainam samtumam mēbeles klājot,
Telpu piepilda mājīgums maigs,
Uz grīdas pusēnā vāzēs stāv rozes,
Pūkainai segai nogulstot līdz.

Spilvenu ieskauta sēdi tai virsū,
Izlaistie mati plecus skauj.
Siltajās rokās glāzi turot,
Bezgala skaista Tu izskaties.

Ne tikai Tavs skaistums
Man dzeju liek rakstīt, bet arī,
Tavas būtības greznojums,
Kā ziedošu ievu baltums smalks.

Tu dvēsele mana, ko cienu un mīlu
Vairāk par visu uz pasaules.
Tu ilgu un sapņu esence mana
Ko bezgala ilgi es gaidījis.

Tavi dzīves ceļi kā vīnogu stīgas
Pie manis kā atbalsta pievijās.
Tu saldāka par ogām, augļiem,
Tu mana mīļotā meitene.

Tava sirds kā medus kāre
Dara prieku dvēselei,
Tava sirds kā medus lāse
Baro manu dvēseli.

Sieviete mana, apbrīnas avots
Kārtības paraugs un priekšzime.
Tu, kamīna siltums un ziedu svaigums
Uz mūžu Tu man paliksi.

Viena vienīgā starp simtiem
Dieva dāvana Tu man.
Tava dvēsele mans lepnums,
Klusa prieka sakņojums.