Ceturto diennakti...

Ceturto diennakti slīpēju zemi,
Glaudu un stāstu tai pasakas.
Romantiskas un banālas,
Humora sātas un bēdu pārpilnas.
Visām norautas beigas
Dažām to vienkārši nav.
Ceturto diennakti staigāju un mēklēju.
Viņas pieskāriena maigo dabu,
Rozā debess un skūpstu,
Ziedos pazaudētus vārdus.
Zemei to nesaprast!
Es glāstu viņas sausos matus
Un turpinu stāstīt jukuša pasakas.
Tām morāle līdzinās nullei,
Tādēļ ceturtajā diennaktī pārstāju runāt.
Vienkārši apskāvu viņu,
Cerībā, ka varbūt šodien
Līs gadsimta lietus.
Un mani kopā ar zemi,
Noskalos vakara trubās.