Rudens doma

Kad mākoņi ir rudens ausmā,
Tie zemei raudāt gauži liek,
Tā pārplūst sāļās asru peļķēs
Un pati savu miesu grauž!

Un pieskāriens, kas liekas skarbs
Mums nomāc visu prieku,
Un nespēj noslēpt vaigu draugs
Kad dzīvē gadās nieki

Tu parunā un uzsmaidi
Un neesi tik skarbs,
Lai drauga vaigs sāk skaisti sarkt
Un smaids spēj nomākt lietu.