Kad miršu, vai stāstīs kāds par to?

autors: Lichia [dzejoļi]

Vienīgais, ko atņemt nevar nekas – ir burvīgie brīži tur,
Vienīgais, kas mums ir patiesi – burvīgie brīži tur -
brīži no pagājības -
par laimīgām dienām un samtainām naktīm,
par nolauztām antenām, dzelžiem un drātīm un pudeļu trauslajiem kakliem,
par sauli un mēnesi, rokrokā skatītu, sniegu un lietiem, vasarās, ziemās,
jumtiem, jumtiem virs pilsētas, rūsas kaudzēm,
satelītiem un miglainiem rītiem un zaļganām flīzēm.

Kad es miršu, vai kāds man stāstīs par to?

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
kaijaa	2007-12-18 08:22
kad mirsi, tu iepazīsi ko tādu, par ko tagad tev nav ne jausmas :) Bet, ka satelītu pieminēji - vai tas tika novērtēts? :))
Susurlacic	2007-12-18 09:13
vai ta gribi vēlreiz to visu dzirdēt ?? par vecām mantām nav vērtss runāt :)
mazaa_burve	2007-12-18 11:15
Burvīgi brīži starp dzelžiem, drātīm un pudeļu kakliem... mja...
planeeta	2007-12-18 19:14
Un kāpēc gan ne?! Arī tā ir dzīve un neba tā sliktākā.:))
mistik	2007-12-18 20:15
Jā, ja dzivē ir bijis satelīts, tad tā, pilnīgi noteikti, ir ļoti laba!! :)
linkoln	2007-12-18 20:21
Šis vislabāk patika!
GedertsPiebriedis	2007-12-19 12:27
Dzejniece savus skaistākos dzīves gadus pavadījusi Getliņu atkritumu izgāztuvē.

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!