ceris neatceris

Neatceros, kad kapi kļuva par pastaigu vietu
ne tikai bezastu suņiem, kas kasa kaulus,
bet arī bezkaulu mums, kas slēpj savas astes,
slēpj savus nagus un patiesās domas.
Un es neatceros, kad pārvērtās ceļmalas aka
no slāpju veldzētavas aukstā bezzobu mutē.
vai jau toreiz,līdz ar vārpstiņas krišanu,
vai tikai pēc spļāviena, vērmeļu rūgta?
Vairs neatceros, kurš pirmais krita no vārda
un kur uz viņa trūdiem zied zvanu puķes,
bet pirmajam nesekos pedējais,
jo vārds ir miris, un es neatceros kad