tribic, cibric

Sestdienās ziemeļbrieži salasās
Kaudzītēs zem ziemeļblāzmas loga
Un sasējuši ar ragiem debesis,
Dzied serenādes kaislīgās krāsās.
Par visu, par mazuļu pūkainiem ragiem,
Par sudrablapsu viltīgām dēkām,
Tie iedzer šņabi ar citrona mizu,
Lai siltāk, un turpina dziedāt.
Bet ziemeļblāzma izliec savu krūtežu pa logu,
Un nosmaida ziemeļbriežiem mīlestību,
Apklāj ragus ar tumsas alkaino mēli,
Un dungojot serenādi, izgaist.

____________________________

Valentīgais pārsteigums

euuu, kas man tur pukst?
u uuu?
euuu, man krūtīs ir ezītis!
vaa uu!

____________________________

pa ceļam uz mums ir kāda sala,
kāda neizturēta ceturtdaļpauze.
skūpstus kā lociņu velku pār lūpām,
paliek pēdas, bet stīga neietrīs.
pa ceļam uz mums ir kāda sala,
krūtīs saķepusi dziesma,
operspoks ieklepo vēberam sejā,
bet tas tikai iecirtīgi klusē.
pa ceļam uz mums ir kāda sala,
kāda pāragri dzimusi nevēlamība,
dienas no(s)vīst pat neiesākušās,
un pazūd vēl ceļā uz mums.