par mums

Nebaro mani ar saviem meliem.
Tie saulē smird.
Neslīcini mani savā taisnībā,
Kad manējā mirst.
Neliec elpot savus patiesības pelnus,
Kad gribas vēl krist,
Celties un meklējumu ceļus seklus brist.
Tā nevar dienu dienā domas pret galdu sist.
Norimuši skūpstu kari.
Pie kaislē degošās sienas
Tik vienaldzībā naglas dzītas smagi.
Izdzisušie smaidi iedeguši
Svelmainus apvainojuma vārdus.
Visi sietie laimes mezgli kvēpu sveces.
Mēs staigājam tik ilgi pāri viens otram,
Ka aizmirsām, kas mūs vienoja.
Apstāties mēs protam
Un atcerēties, kas mūsos vien otru mieloja...