...marīnītes... (*)

stāvu kāpiņas spicē
un skicēju lēnām, jūriņa,
tavu gobelēnu:
marta sniegā un miglā blīvajā
vien balts un pelēks fonā,
bet glezna būs dzīva -
jo uz katra vilnīša tava kā tīši
sēž miglas kamolīši,
un pelēkiem pavedieniem virs tiem
zīda piramīdas auž mākonīši...
kā skatuves ainās audeklā šajā viss mainās:
palsajā plīvurā pēkšņi
ielēkšo oranžs apelsīns - saules ripa -
un jūru vērš sarkanvīnā,
un pelēkā zīda kārtām
piemet pa zilam, pa zaļam, pa sārtam.
ielido putns šai rāmī
un izlido no tā.
baltajā sniegā iebrien pārītis.
un par apaļu nieku
pieber to pilnu ar prieku.
ne gribu, ne varu
še vērst ko citādi.
varu vienīgi skicēt
un visam tam ticēt.