Kovbojs Džo

Tas ir Džo - sarkans lakatiņš ap kaklu
Tas ir Džo - viskijs kabatā
Tas ir Džo - kovbojs bezbailīgais
Tas ir Džo - rokā pistole kūpošā

Vienu rītu, kad piecēlos un uz veici gāju
Satiku kovboju Džo un apvaicājos
Kā iet pa dzīvi, kā sievai, kā bērniem
Vai labi iet bizness ar kumeļiem pērniem
Viņš stāstīja kā vilki uzbruka ganāmpulkam
Un gribēja uzbrukt Džimam - viņa mazajam puikam
Džo izvilka dunci un iedūra pašā sirdī
Otram mugurā cirvi, trešo nožņaudza ar virvi
Tad ierāva visīti, nospļāvās un dusmīgs ne pa jokam
Pēdējam metās virsū ar kailām rokām
Žņaudza pelēci sirmu un vecu
Kas mirstot iekoda un atstāja rētu starp kaklu un plecu
Viņš todien bija runīgs, jo bij apmeklējis prēriju ārstu
Kurš no Teksasas bija atbraucis, lai noņemtu runas lāstu
Jo Džo prata teikt tikai Jihā! Bet tagad vārdu klāstu
Bija apguvis tā, ka sāka man stāstīt jau otru stāstu
Viņam bij zirgi jāved no Preiļiem uz Talsiem
Tur bij vīrs, kas pakavus pa velti visiem kals tiem
Dzīvoja viens pats savrupmājā, kas turējās uz balstiem
Un tiem, kas līda viņa īpašumā uzreiz bij gals tiem
Tāpēc šoreiz viss bij saskaņots, bet, kad Džo ieradās pie viņa
Vecais sāka šaut - ne miņas no sirdsapziņas
Jo šim širmis aizšļūca - šis šāva pa Džo ar bisi
Džo aiz koka ātri paslēpās un iepļāva visi
Visu visi sūca sausu - aizmeta projām pudeli
Izaicināja veco uz kovboja cienīgu dueli
Pistole pret pistoli acs pret aci
Vējš vientuļi virpināja rudens lapas pa kaujas placi
Vārnas ķērca, suņi rēja tālumā pērkons bļaustījās
Pirksti abiem pusmetru no pistolēm draudoši raustījās
Vecais neizturēja un strauji pēc ieroča raidīja plaukstu
Bet bezbailīgais Džo bij ātrāks un padarīja veco aukstu

Tas ir Džo - sarkans lakatiņš ap kaklu
Tas ir Džo - viskijs kabatā
Tas ir Džo - kovbojs bezbailīgais
Tas ir Džo - rokā pistole kūpošā