ziemas nakts

kož šonakt sals kā bulterjers caur plānu kedu pēdā kož un
neatlaižas neparko
krīt krāgā ausīs zobus cērt līdz nejutīgs ir vaigs un
kaklā iestrēgst lāsts
es raujos mazumā lai netiek klāt bet iespraucas un tiek tāpat
līdz pašam kaulam kož
dreb ceļi mēness dreb līdz sasalst ragā līks un arī raujas
mazumā lai netiek klāt
un kokus sirmi pavedieni žņaudz to ēnas sērsnā ejas rok
līdz saknēm iegraužas
tavs tūkstošacu mirdzums ir tik skaists pār lauku taka zūd un
stīvi uzkāpj debesīs
man ausīs tavas lūpas melodiju smalku sīc un sniegos uzzied
miers un cilvēkiem labs prāts
es tavos skrejputeņos vārdzināts uz pestīšanu gaidu
karstu tējas malku