Es pati...

Es esmu nelokāms kā klints,
un nelaužams kā upe.
Es esmu stiprs gluži dzelzs,
un neizbrienams okeāns.
Bet zemestrīces laikā sabrūk klints,
un upes izžūst vasarā.
Un gluži slieka lokās sakarsēta dzelzs.
Par okeānu nerunāsim – tas ir varens.

Ikviens ir vājš, pat tad,
kad izliekas viņš stiprs.
Par stipro stiprāks tas,
kas vājo tēlo.

Kam melo tu gan sev, gan citiem?
Vai nezini, ka meliem īsas kājas?
Neticēs tev vairs neviens,
ja reiz tu esi pieķerts,
un “ādu” tavu neizglābs pat tad,
kad būsi meties ceļos.